Disprozijs

Disprozijs
66	; 2; 8; 28; 18; 8; 2
	Dy; 162,50 g/mol
	[Xe]4f106s2
	; Disprozija paraugi
Oksidēšanas pakāpes	+3, +2
Elektronegativitāte	1,22
Blīvums	8540 kg/m3
Kušanas temperatūra	1680 K (1407 °C)
Viršanas temperatūra	2840 K (2567 °C)
Īpatnējā siltumietilpība	173 J/(kg K)
Īpatnējā pretestība	8,9×10-7 Ω·m

Disprozijs ir ķīmiskais elements ar simbolu Dy un atomskaitli 66. Tas ir mīksts, sudrabbalts metāls. To lieto dažos specifiskos sakausējumos. Disproziju, tāpat kā pārējos lantanīdus, iegūst no polimetālu rūdām. Gandrīz visos savienojumos disprozijam ir oksidēšanas pakāpe +3, lai arī eksistē daži savienojumi, kur tā ir +2.

Īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Disprozijs ir metāls ar sudrabainu spožumu, normālos apstākļos ir relatīvi stabils saskarē ar gaisu. Disprozijam ir salīdzinoši liela magnētiskā uzņēmība, jutība, līdz ar to tas ir paramagnētiķis.

Disprozijs veido tādus ķīmiskos savienojumus kā disprozija oksīdu Dy₂O₃, disprozija hlorīdu DyCl₃ un disprozija nitrātu Dy(NO₃)₃ • 5H₂O.

Izotopi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dabā ir sastopami septiņi disprozija izotopi. Visizplatītākais ir ¹⁶⁴Dy, kas veido 28,260% no kopējā disprozija daudzuma.^[1] Izplatīti ir arī ¹⁶²Dy (25,475%), ¹⁶³Dy (24,896%) un ¹⁶¹Dy (18,889%).^[1] Mazāk izplatīti ir ¹⁶⁰Dy (2,329%), ¹⁵⁸Dy (0,095%) un ¹⁵⁶Dy (0,056%).^[1] Visi dabā sastopamie disprozija izotopi ir stabili.

Mākslīgi ir iegūti disprozija izotopi, kuru masas skaitlis ir no 138 līdz 173.

Izmantošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Disprozijam nav daudz praktisku izmantošanas iespēju. Tomēr viens no nozīmīgākajiem disprozija izmantošanas veidiem kopā ar terbiju ir tā izmantošana magnetostriktīvos materiālos — materiālos, kas maina formu un izmēru to magnētiskā lauka ietekmē. Savukārt disprozija oksīda un niķeļa metālkeramika tiek izmantota, lai dzesētu kodolreaktoru stieņus,^[2] jo disprozijs spēj absorbēt neitronus. Kombinācijā ar vanādiju un citiem retzemju metāliem izmanto lāzeru materiālu gatavošanā.^[2]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Disporzijs 1886. gadā atklāja franču ķīmiķis Pols Emīls Lekoks de Boabodrāns (Paul-Émile Lecoq de Boisbaudran). Elementa nosaukums ir cēlies no grieķu vārda δυσπρόσιτος (dysprositos), kas nozīmē ‘grūti iegūt’. Tīrā veidā pirmo reizi to ieguva 1950. gadā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

↑ ^1,0 ^1,1 ^1,2 «Isotopes of the Element Dysprosium» (angļu valodā). Jefferson Lab. Skatīts: 2016. gada 25. decembrī.
↑ ^2,0 ^2,1 David R. Lide, C. R. Hammond. CRC Handbook of Chemistry and Physics, 84th Edition. CRC Press, 2003. 4-11. lpp. ISBN 9780849304842. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 2. jūlijā. Skatīts: 2019. gada 22. jūlijā.