Kobalts

Kobalts
27	; ; ; 2; 15; 8; 2
	Co; 58,933200 g/mol
	[Ar]3d74s2
	; Kobalta gabaliņi un kobalta rūdas paraugs
Oksidēšanas pakāpes	+5, +4, +3, +2, 0, −1
Elektronegativitāte	1,88
Blīvums	8900 kg/m3
Kušanas temperatūra	1768 K (1495 °C)
Viršanas temperatūra	3200 K (2927 °C)

Kobalts ir ķīmiskais elements ar simbolu Co un atomskaitli 27. Kobalts ir ciets, sudrabbalts, feromagnētisks metāls. Kobalts dabā galvenokārt ir sastopams polimetālisko rūdu sastāvā. Kobaltu lieto korozijas izturīgiem sakausējumiem, savukārt kobalta oksīdu lieto par violeto un zilo stiklu krāsvielu. Savienojumos kobaltam visbiežāk ir oksidēšanas pakāpe +2.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ķīmiskā elementa kobalta nosaukums radies no vācu valodas vārda Kobold — mājas gars, rūķītis, gnoms. Apdedzinot kobalta minerālus, kas satur arsēnu, izdalās gaistošs, indīgs arsēna oksīds. Rūda, kas satur šos minerālus, kalnu apvidus iedzīvotāju vidū ieguva kalna gara Kobolda vārdu. Senie norvēģi piedēvēja kausētāju saindēšanos sudraba kausēšanas laikā šī ļaunā gara darbiem. Iespējams, ļaunā gara vārds saistās ar grieķu vārdu kobalos — dūmi. Ar šo vārdu grieķi apzīmēja melīgus cilvēkus. 1735. gadā Zviedrijas mineralogs Georgs Brands spēja no šī minerāla izdalīt iepriekš nezināmu metālu, kuru nosauca par kobaltu. Viņš tāpat noskaidroja, ka tieši šī elementa savienojumi iekrāso stiklu zilā krāsā. Šo īpašību izmantoja jau senajā Asīrijā un Babilonijā.

Fizikālās īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kobalts ir ciets metāls, kas pastāv divās modifikācijās. Sākot no istabas temperatūras, līdz 427 °C ir stabila alfa modifikācija. Pie temperatūras no 427 °C līdz kušanas temperatūrai (1494 °C) ir stabila kobalta beta modifikācija. Kobalts ir feromagnētiķis ar Kirī punktu 1121 °C. Dzeltenīgo toni tam dod plāns oksīdu slānis.

Izmantošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Litija kobaltāts tiek lietots augstas efektivitātes pozitīva elektroda veidā litija akumulatoru ražošanai. Kobalta silicīds ir lielisks termoelektrisks materiāls un tas ļauj ražot termoelektroģeneratorus ar augstu lietderības koeficientu. Radioaktīvais kobalts-60 tiek pielietots gamma defektoskopijā un medicīnā.

Bioloģiskā loma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kobalts nelielās devās ir nepieciešams daudziem dzīvajiem organismiem, ieskaitot cilvēku. No 0,13 līdz 0,30 mg/kg liela deva kobalta jūtami uzlabo mājlopu veselību, tādēļ tas plaši tiek pielietots minerālmēslojumā un dzīvnieku barībā. Kobalts ietilpst B₁₂ vitamīna (ciānkobalamīna) sastāvā. Cilvēkam kobalts ir jāuzņem caur pārtiku vai speciāliem vitamīniem. Cilvēka organismam obligāti ir nepieciešama vismaz minimāla kobalta deva, pretējā — kobalta trūkuma gadījumā rodas akobaltoze. Kobalta trūkums organismā daudzos gadījumos var izraisīt organisma respiratorās sistēmas saslimšanas vai tās traucējumus.

Kobalts veicina daudzus svarīgus procesus organismā: veicina sarkano asinsķermenīšu veidošanos (piedalās asinsradē), veicina un regulē vielmaiņas procesus, aktivizē enzīmu darbību, regulē B₁₂ vitamīna līmeni asinīs. Visvairāk kobalta ir olas dzeltenumā, svaigos zemesriekstos, pākšu pupiņās, aprikozēs, bumbieros, ābolos, sīpolos, kāpostos, puķkāpostos, lapu dārzeņos, bietēs, mellenēs, zemenēs, pētersīļos, lapu salātos, lociņos, spinātos, tomātos un valriekstos.