Lutēcijs

Lutēcijs
71	; 2; 9; 32; 18; 8; 2
	Lu; 174,967 g/mol
	[Xe]4f145d16s2
	; Lutēcija paraugi
Oksidēšanas pakāpes	+3
Elektronegativitāte	1,27
Blīvums	9841 kg/m3
Kušanas temperatūra	1925 K (1652 °C)
Viršanas temperatūra	3675 K (3402 °C)

Lutēcijs ir ķīmiskais elements ar simbolu Lu un atomskaitli 71. Periodiskajā tabulā tas ir iekļauts lantanīdu grupa, tāpēc tas ir pieskaitāms arī pie retzemju metāliem. Lutēcijs ir sudrabaini balts, korozijas izturīgs metāls. To iegūst no citu metālu rūdu piemaisījumiem. Lutēcijs ir viens no blīvākajiem un dārgākajiem retzemju metāliem (aptuveni 6 reizes dārgāks par zeltu). Lutēciju varētu lietot par katalizatoru (ja tas nebūtu tik dārgs). To izmanto scintilāciju skaitītājā un pozitronu emisijas tomogrāfijā. Savienojumos lutēcijam parasti oksidēšanas pakāpe ir +3.

Atrašanās dabā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lutēcijs ir retzemju metāls. Tā koncentrācija Zemes garozā ir 0,8 daļas uz miljonu. No lantanīdiem vēl mazāka koncentrācija Zemes garozā ir tikai prometijam un tūlijam, toties tas ir lielākā koncentrācijā, nekā tādi ķīmiskie elementi kā sudrabs, dzīvsudrabs un bismuts. Nav zināmi lutēcija minerāli, tas galvenokārt ir kā piemaisījums citiem retzemju metāliem, it īpaši itrijam un smagākajiem lantanīdiem.

Izotopi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dabā ir sastopami divi lutēcija izotopi: ¹⁷⁵Lu un ¹⁷⁶Lu. Lutēcijs-175 ir stabils un tas veido 97,401% no kopējā lutēcija daudzuma, savukārt lutēcijs-176 ir radioaktīvs, veido atlikušos 2,599%.^[1]

Iegūšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tīra lutēcija iegūšana ir sarežģīta un dārga. Sākumā minerāli, kuros ir konstatēta lutēcija klātbūtne, piemēram, monacīts vai ksenotīms, tiek sagrauti ar skābēm. Pēc tam, lai lutēciju atdalītu no citiem lantanīdiem, tiek izmantotas dažādas metodes. Jonu apmaiņa ir viena no visbiežāk izmantotajām metodēm.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lutēcijs tika atklāts 1907. gadā. Tas bija priekšpēdējais atklātais lantanīds (vēl vēlāk tika atklāts radioaktīvais un nestabilais prometijs) To neatkarīgi viens no otra atklāja franču ķīmiķis Žoržs Urbēns (Georges Urbain), austriešu mineralogs Kārlis Auers fon Velzbahs (Carl Auer von Welsbach) un amerikāņu ķīmiķis Čārlzs Džeimss (Charles James). Elements tika nosaukts gallu un romiešu pilsētas Lutēcijas vārdā. Šī pilsēta atradās mūsdienu Parīzes vietā. Urbēns piedāvāja elementu saukt arī par neoiterbiju, bet austriešu mineralogs fon Velzbahs piedāvāja saukt to par aldebaraniju (aldebaranium, par godu Aldebarana zvaigznei) vai kasiopiju (cassiopeium, par godu Kasiopejas zvaigznājam). Amerikāņu ķīmiķis Čārlzs Džeimss atklāja lutēciju 1907. gada nogalē, bet, uzzinot, ka to jau ir citi paveikuši, atteicās no jebkādām pretenzijām uz atklājumu.