Torijs

Torijs
90	2; 10; 18; 32; 18; 8; 2
	Th; 232,03806 g/mol
	[Rn]6d27s2
	; Monacīts — torija minerāls; torotrasts — toriju saturoša kontrastviela
Oksidēšanas pakāpes	+4
Elektronegativitāte	1,3
Blīvums	11700 kg/m3
Kušanas temperatūra	2115 K (1842 °C)
Viršanas temperatūra	5061 K (4788 °C)

Torijs ir vāji radioaktīvs ķīmiskais elements ar simbolu Th un atomskaitli 90. Tīrs torijs ir sudrabbalts metāls un apsūbē melns, ja nonāk saskarē ar gaisu, veidojot torija dioksīdu. Torijs ir mēreni ciets, kaļams un ar augstu kušanas temperatūru. Tas ir elektropozitīvs aktinīds, kura dominējošā oksidēšanas pakāpe ir +4; tas ir diezgan reaģētspējīgs un, smalki sasmalcināts, var gaisā uzliesmot.

Toriju iegūst no polimetālu rūdām. Torijs ir izplatītāks elements Zemes garozā nekā urāns. Toriju lieto magnija sakausējumiem, karstumizturīgai keramikai (torija oksīdam kušanas temperatūra ir 3300 °C). Ķīmiskajos savienojumos torijs parasti ir četrvērtīgs.

Torijs ir vāji radioaktīvs. Tam dabā ir sastopams tikai viens izotops, kura pussabrukšanas periods ir 14,0 miljardi gadu.^[1] Toriju var arī lietot par kodoldegvielu, ja reakcijas sākumu nodrošina ar ārēju neitronu avotu, piemēram, ar urānu vai plutoniju. Tālākā reakcijā neitronus nodrošina torija sabrukšana.

Izotopi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dabā ir sastopams tikai viens torija izotops — ²³²Th. Tā pussabrukšanas periods ir 14,0 miljardi gadu,^[1] aptuveni Visuma vecums. Mākslīgi ir iegūti torija izotopi, kuru masas skaitlis ir no 208 līdz 239. No mākslīgi iegūtajiem torija izotopiem visstabilākie ir ²³⁰Th (pussabrukšanas periods ir 75,4 tūkstoši gadu), ²²⁹Th (7932 gadi) un ²²⁸Th (1,91 gadi).^[1]

Savienojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ir zināmi daudzi torija savienojumi, jo torijs un urāns ir visstabilākie un pieejamākie aktinīdi, un tie ir vienīgie aktinīdi, kurus var droši un legāli pētīt parastā laboratorijā. Torija atomā ir 90 elektroni, no kuriem 4 ir vērtības elektroni. Zināmākie torija savienojumi ir torija dioksīds (ThO₂), torija hidroksīds (Th(OH)₄), torija karbīds (ThC), torija hlorīds (ThCl₄), torija tetrafluorīds (ThF₄), torija jodīds (ThI₄), torija ortosilikāts (ThSiO₄), torija oksalāts (Th(C₂O₄)₂), torija sulfīds (ThS₂), torija nitrāts (Th(NO₃)₄) un torocēns (Th(C₈H₈)₂), kā arī torija monoksīds (ThO).

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Toriju 1829. gadā atklāja norvēģu amatieris mineralogs Mortens Trāne Esmarks (Morten Thrane Esmark), bet identificēja zviedru ķīmiķis Jenss Jākobs Bercēliuss, kurš šo elementu nosauca par godu senskandināvu dievam Toram.